Brīvā mute

Kārlis (ekskluzīvais)

Bija labu labais dēlēns frizētiem matiņiem, feins pionieris un mātes silti aprūpēts. Labi mācijās jau pamatskolā, pretī nerunāja ne vecākiem, ne skolotājiem. Cītīgi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē un dikti feinas sienas avīzes mācēja lipināt. Tad nāca vidusskolas laiki, labas sekmes, pirmās partejiski pareizās ballītes. Un tad – augstskola, lepni vecāki, kaimiņi un draugi. Cītīgs un partejiski noturīgs students. Labas sekmes. Pirmā mīla, gājieni uz Teikas kino, vakara pastaigas, drīzas kāzas, jauna ģimene. Beidzot augstskolu, partija lūdza un Kārlis aizgāja strādāt valsts uzņēmumā. Valsts plāns, pieticīga aldziņa, piešķirts dzīvoklītis. Tā gāja laiks, bet par cik Kārlis mācēja bučot pareizos dibenus pareizā secībā un ātrumā – karjera gāja stāvus gaisā kā pusaugu zeņķa čibriks. Jau sēdēja mīkstākā krēslā, arī aldzņia drusku ar taukumiņa piesitienu, pat dāčai atspērās. Tad jau sākās neatkarīgās Latvijas smarža gaisā, Tautas fronte un neatkarīgā Latvija. Nu bija šances tikt zirgā. Uzņēmums pārgāja valsts īpašumā, vajadzēja speciālistu vadītāju – Kārlis bija kandidātos un atkal nospēlēja partijas pieredze bīdīt štelles. Kārlis bija liela uzņēmuma šefs, smalki rauti, feins kantoris, ādas mēbeles, daudz draugu, mobilais tālrunis vienam no pirmajiem. Dzīve kā pa taukiem. Nāca privatizācijas laiki, bet šamējo kantori tauta neatļāva kādam iesūkt nāsīs. Tā dzīve ritēja, bet vienu gaišu dienu atnāca gods pār varu , jeb Knābis un piešuja korumpanta bļitku pie pakaļas, tad žurnālistu apbrīnots, maskētu vīriešu draudzīgo skāvienu tverts devās uz tiesu, lai izdibinātu vai būs rūtaina saule un svītraini draugi līdz tiesas spriedumam jābauda vai būs brīve un Latvijas svaigais gaiss. Izrādījās, ka tiesas bargi kungi izlēma par labu restēm un nu tās dieniņas tādas vienmuļākas. Ko tad šamējais esot sastrādājis? Runā, ka esot krāmējies ar lielām naudām, bet tā kā vairāk uz savas kabatas pusi, ne kompānijas kopējā krājcūciņā. Tā lūk, labi mācījās, partejiski noturīgs neārietis, karjeras kāpņu iekarotājs, tagadiņ, kā smejies, uz nārām kroņa maizi bauda nu ļoti jaukā kompānijā. Dostojevskim bija romāns “Noziegums un sods”, kur tas zellis ar cirvi divas večiņas aizsūtīja pie Pētera, beigās neizturēja spriedzi un padevās varas vīriem. Mūsu Kārlim, gods, kam gods, nervi bija bišku štengrāki nekā Radionam no romāna. Nu, kam vajadzēja līst tai krēslā? Piesies vēl visādas bumbas un nāras beigu galā.

Kārlis (vulgaris)

Bija normāls puika, tikai drusku palaidnīgs. Galva bija laba, to jau pamatskolā varēja redzēt, bet nu slaists un slīps tips. Raustīja meitenes aiz bizēm, muka no stundām, lai makšķerētu vai uzpīpētu Prīmu, ko bija nofenderējis sencim. Kaut kā kūlās uz priekšu pa klasei vien, nu šad tad pa kādam vasaras darbam, tā matemātika negāja ne sitama, bet Liene gan interesēja jau devītajā klasē. Vidusskolas laiki, pirmais sekss ar bioloģijas pasniedzēju, kas kā praktikante no pedagoģiskā institūta piesaistīja ar būtiskiem apaļumiem un sarkšanu vietā un nevietā. Tad lielais izvēles brīdis. Kārlis izdomāja, štrunts ar visām augstām skolām, jāiet kolhozā un jāsāk liela cilvēka dzīve. Nu aizgāja uz lielu kolhozu. Labi prata metināt, labi krāmējas pa traktoru iekšām, bija jau no mazotnes ar šitām lietām uz tu. Par cik bija apķērīgs un bikšeles aplam bieži netrīcēja, tad Kārlis sāka šeptēt ar kolhoza saļarku. Iekārtojās par sagādnieku. Tam kanniņa, tam mučele, tam cisterna un tā maz pamazām – skat’ lauku māja parādījās, gruzīnu tepiņis no veiksmīga bartera noklājās viesistabā, par polšu liels dīķis izrakās ar kolhoza ekskavatoru, siltumnīca no stikla, truši būros pārojās, rabarberi zaļoja. Tad nāca atmoda un kolhoza padarīšana nogāja pa burbuli kopā ar visiem Engelsiem un Marksiem. Kārlis saprata, ka nu ir sūdi vagā. Jāšeptē kaut kas cits. Kandžas dzīšana bija normāla šepte līdz 97.gadam, tad tam piegrieza gaisu menti, bet Kārlis, par cik sen pazina vietējo mentu, tika sveikā cauri, šķiroties par labu mentam vien no 6 ruberoīda ruļļiem, drusku stikla un Ņivas motora, kas nebaltai dienai vēl glabājās no kolhoza laikiem. Nu, ko nu? Izdomāja pirti uztaisīt un dīķī zivis salaist iekšā – Kārlis bija pionieris viesu māju ērā. Tā nu viņš joprojām darbojas atpūtas un tūrisma industrijā, tirgo truša gaļu un kopā ar ģimeni skatās TV kā Kārli ekskluzīvo ekskluzīvi eskortē uz tiesu. Dzīvē sanāk arī tā.

Kurš vēl spēj nokritušu futbolistu mudināt sakot: “Ir jāceļas un jāturpina spēlēt!”? Kurš vēl zina 94% pasaules izlašu futbolistu radurakstus, radurakstu hobijus un sasniegumus pamatskolas deju sacensībās? Kā medus klausītāju ausīs ielīst Anatolija Kreipāna stāsti par uz maiņu uznākušā ne vienam nezināmā futbolista vectēva sasniegumiem alpīnismā tālajā 1947.gadā. Kurš vēl spēj no galvas citēt Vācu izdevuma “Kicker” rindas (septiņu sezonu numurus)? “Ir tāda paruna futbolā, kuru noteikti tie līdzjutēji, kas ilgstoši seko futbolam zinās – kura komanda pirmā trāpa pa vārtu stabu vai pārlikni – tā zaudēs!” – tā tikai Anatolijs spēj piesaistīt. Viņam ir oriģināla frizūra, nepārspējami joki. Viņu zina un mīl visi cienījamie līdzjutēji visos Latvijas nostūros. Viņa pāliecināšanas spējas ir tik fenomenālas, ka ilggadējais futbola tiesnesis Pjerluidži Kolina pats noticēja, ka ir Fantomass un pameta tiesāšanu. Kā nu ne – ja ikvienā pārraidē Anatolijs atkārtoja: “Diskusijas ar Fantomasu par brīdinājuma piešķiršanu ir liekas!”. Tikai Anatolijs dzelteno kartīti uzmācīgi definēja kā plāksteri. Anatolijs ne tikai pārzin futbolu un spēj iedvesmot – viņš ir muzikāls un debijas singls ar Autkast pēc Lavijas izlases iekļūšanas Eiropas čempionāta finālturnīrā to aplieicna. Kā var aizmirst dziesmas vāsrdus: “Nedrīkst nokavēt ar maiņām!” Dziedoša futbola vācelīte ar biatlona piesitienu un Useina Bolta ātruma reakciju uz pārkāpumu futbola laukumā. Anatolijs Kreipāns ir fenomens.